| |
Laikā, kad vāci iebruka Latvijas un Igaunijas teritorijās 13-tajā gadsimtā, ieskaitot Livonijas ( latinizēts Lībijas nosaukums) teritoriju, visām šīm piekrītošajām teritorijām tika lietots vārds Livonija: 13-tā gadsimta pirmajā pusē Latgales teritorijai (mūsdienu Latvijā lietots nosaukums) un dienvidu un centrālajai Igaunijai, 13-tā gadsimta otrajā pusē – Kurzemei un Zemgalei.
Igaunijas ziemeļu teritorijas tika uzskatītas par Livonijas daļu pēc to iekļaušanas Ordeņa valdījumā 1347. gadā. 1347.-1561. gados Livonija (tās toreizējo robežu ietvaros saukta arī par Veco Livoniju) aptvēra visu Livonijas ordeņa teritoriju, Rīgas arhibīskapiju un Tartu konfederāciju, Sāmsalas - Vīkas un Kurzemes bīskapija, kopumā aptverot ap 108 000 km˛.
Pēc 1561. gada, kad Igaunija padevās Zviedrijai un tika izveidota Kurzemes hercogiste, Livonijas vārdā tika dēvēti Polijas īpašumi ziemeļos no Daugavas. Zviedru – poļu kara rezultātā 1600.-1629. gados, Livonija bija sadalīta Livonijas provincē, kas atradās Zviedrijas pakļautībā, un Latgale jeb tā saucamā Polijas Livonija (Inflanty Polskie), kas atradās Polijas pakļautībā.
17-tajā līdz 19-tajam gadsimtam Livonijas robežas skāra dažādas izmaiņas. Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700.-1721.g.) Igaunijas dienvidu un Latvijas ziemeļu teritorijas kļuva par Livonijas provinci Krievijas sastāvā (krieviski Lifljandija), kas pilnībā tika izveidota tikai 19-tā gadsimta otrajā pusē.
Pēc Februāra revolūcijas 12.04.1917. Livonijas ziemeļu teritorija tika pievie-nota Igaunijas provincei, pamatojoties uz etniskiem apsvērumiem, un līdz ar Igaunijas neatkarību tā kļuva par Igaunijas Republikas daļu. Livonijas dienvidu teritorijas ar Latvijas iedzīvotājiem piederēja Latvijas Republikai.
Livoniešu pēcteči – lībieši jeb līvi – ir viena no mazākajām somugru tautības grupām, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Lībieši pirmo reizi rakstos minēti 12-tajā gadsimtā Nestora hronikā. Pētnieki uzskata, ka 12-tajā gadsimtā dzīvojuši aptuveni 15,000-28,000 lībiešu. Mūsdienās ir palikuši nedaudz vairāk par 200 lībiešu un lībiešu valodu lieto vairs tikai labi ja pāris duči cilvēku.
Valodnieks Mati Hints raksta:
“… no reiz varenās Baltijas somu cilts sīvajiem sakariem ar saviem kaimiņiem vien saglabājies Livonijas vārds uz kartēm un vēsturē, lībiešu vietvārdi agrākajā lībiešu apdzīvotajā teritorijā, lībiešu valodas iezīmes atsevišķos Latvijas dialektos un dažādi no lībiešu valodas aizgūti vārdi latviešu rakstu valodā… Cilvēki, kas bijuši ciešā kontaktā ar mūsdienu – iespējams pēdējo – lībiešu paaudzi, kas ir izjutuši viņu valodas smeķi, viņu teiksmu un melodiju šarmu, un kuri pazīst lībiešu cieņu un nacionālo kautrību, ir izjutuši šeit notikušo vēstures procesu untumus. Lībiešu ciemos ir jūtama unikāla atmosfēra – nojausma par kādas senas nācijas niecīga fragmenta nacionālām beigām, samierināšanās ar draudiem un tomēr kautri. To piedzīvot ir vienlaikus skumji, mierinoši un grandiozi… Pēdējie lībieši lieliski apzinās, ka viņi kļuvuši par eksotisku retumu, kam cilvēki no tālienes tuvojas – lai brīnītos, vai lai pārbaudītu, vai lai ieraudzītu, tas paaugstina kautrīgumu, nu pat jau bezcerīgu kautrīgumu – nav viegli kļūt par Pēdējo Mohikāni pašam savā zemē, vienmēr apzinoties faktu, ka …”
Avoti: Eesti Entsüklopeedia un Mati Hints „Lībieši – vēl neatvadāmies” (Mati Hint “The Livonians – not yet in memoriam”).
|
